Virpošanas virpas attīstība

Senatnē virpas balstījās uz roku vilkšanu vai pedāļu mīšanu ar kājām, sagatavju rotāciju caur virvēm un griezējinstrumentus rokās.
1797. gadā britu mehāniskais izgudrotājs Mozlijs izveidoja modernu virpu ar skrūvējamu instrumentu turētāju, un 1800. gadā tā izmantoja maiņas pārnesumu, kas varēja mainīt apstrādāto vītņu padevi un soli. 1817. gadā cits brits Roberts pieņēma četrpakāpju skriemeļu un aizmugurējā riteņa mehānismu, lai mainītu vārpstas ātrumu.
Lai uzlabotu mehanizācijas un automatizācijas līmeni, 1845. gadā Fitch no ASV izgudroja torņa virpu.
1848. gadā ASV parādījās rotācijas virpas.
1873. gadā Spensers Amerikas Savienotajās Valstīs izgatavoja vienas ass automātisko virpu un drīz pēc tam izgatavoja trīs asu automātisko virpu.
20. gadsimta sākumā parādījās virpas ar ātrumkārbām, ko darbina atsevišķi motori.
Pēc Pirmā pasaules kara militārās, autobūves un citu mehānisko nozaru vajadzībām strauji attīstījās dažādas efektīvas automātiskās virpas un specializētās virpas. Lai uzlabotu mazo partiju sagatavju darba ražīgumu, 40. gadu beigās tika popularizētas virpas ar hidrauliskām profilēšanas ierīcēm, un vienlaikus tika izstrādātas arī daudzinstrumentu virpas. Vidū-1950 tika izstrādātas programmu vadītas virpas ar perfokartēm, tapu plāksnēm un ciparnīcu plāksnēm. CNC tehnoloģiju virpas sāka izmantot 20. gadsimta 60. gados un strauji attīstījās pēc 70. gadiem.